Onlayn kitobni bepul oʻqish  Vienas dzīves ir par maz…

muallif Dzintra Regina Jansone

Saturs

IEVADS

Dzērves kliedz. Jau kuru dienu dzērves kliedz.

Tikai iekšējs nemiers. Nemiers…

Šis būs viena padomju laikā dzimuša un auguša cilvēkbērna dzīvesstāsts. Stāsts par mākslinieci. Par meitenīti, kura pati sevi izvilka no nekurienes — bez neviena tuva cilvēka — bez jebkāda atbalsta — un par to, kā visu mūžu viņa mēģināja noturēties saules pusē. Vienmēr — ceļā uz Sauli.

Šķiet, ka vēl joprojām viņa mēģina noturēties, neatlaist vaļā rokas, kuras sen jau kā pagurušas, tikai — nu jau, ne tikai, lai noturētos saules pusē, bet vispār lai noturētos šajā saulē.

Vel joprojām — šajā saulē.

Viņas dzīve bija kā Sizifam akmeni veļot, tiklīdz nonāca līdz kalna galotnei un likās, ka viss tūlīt būs labi, tā akmens sāk velties atpakaļ bezdibenī, sašķaidot savā ceļā visu. Visu sasniegto.

Un viņa sāka rakstīt. Rakstīt, lai izprastu. Rakstīt, lai saprastu sevi. Rakstīja, laboja — laboja rakstīja… nelietoja datumus — tas ir mans laiks — viņa sacīja — tam nav ne dienu ne datumu. Tas sastāvēja no emocijām, maziem laimes brīžiem un nelaimes pieskārieniem — kas savērti vienā diedziņā, kā zemenes smildziņā, tā kā darījām bērnībā, un noliktas žāvēties.

Vēl mazliet ievadam: Liekas, ka savas garīgās dzīves sākumā, atrodos savas fiziskās dzīves beigās… Tikai tagad varētu sākt dzīvot.

Tāda ir iekšējā sajūta.

Viss mūžs bija vajadzīgs, lai savāktu sevi kopā, lai saliktu savu dvēseli kā no gabaliņiem, kuri, liekas, ka bija izmētāta pa visu pasauli. Saplosīta kā tāds lupatu deķis un izmētāti pasaulē.

Kā to visu savākt kopā?

Rakstu tā, it kā pārstāstītu reiz lasītu grāmatu vai redzētu filmu. Tas viss reiz ir bijis.

It kā ar mani….It kā, ne ar mani. Skatos uz savu dzīvi kā no malas. It kā sēžot uz zariņa un šūpojot kājas kā bērnībā — tikai liekās, ka tagad uz mākoņa malas, kaut kur augstu debesīs, un noskatos, kā tur lejā pasaule vārās.

Tas viss pilda un pārpilda dvēseli, liekas, ja neļaušu domām un jūtām izpausties — tās nosmacēs. Garām aizpeld pazīstamas sejas… skan pazīstamas balsis… daudzu vairs nav. Kā tā? Tik nesen vēl bija — kad kopā tika sapņots par lielo dzīvi, par to, kas mēs būsim un ko darīsim… kādus lielus darbus veiksim. Kur gan tas viss palicis?

Tagad būšu tikai stāstītāja

Pieteicu sevi šajā pasaulē neviena negribēta un negaidīta.

Man liekas, ka Dievam bija daudz kaut kas palicis pāri no citiem, viņš to sakasīja vienā kaudzītē, sameta vienā ādiņā un palaida pasaulē. Tā biju es. Slimīgs, bezpalīdzīgs, nevienam nevajadzīgs — kaut kas.

Tā, bērnībā redzēju, kā babiņa sakasīja abrā mīklas paliekas un sanāca sakasnītis. Tāds — ne kukulis, ne puskukulis. Sakasnītis, mazs maizes gabaliņš — kā es. Sīks, mazs bērniņš ar salmu krāsas matiņiem un zaļām actiņām. Bez tēva un mātes padoma vai atbalsta, mēģināju izprast visu to, ko sauc par dzīvi, ar visiem tās diktētajiem likumiem un noteikumiem. Agri sapratu, ka šai dzīvei ir saules un ēnas puses. Mēģināju noturēties saules pusē, bet ēnas sekoja tepat vien, līdzās, blakus un neatkāpās ne soli…

Vēl, joprojām, mēģinu noturēties gaismas pusē.

Šīs savas domu, pārdomu lapiņas sāku pierakstīt sen. Jau tad, kad vēl nebija dzimusi mana meita, jau tad, kad dzīve sāka mest mezglus… Lai gan, gribas pajautāt pašai sev — kad tā man ir bijusi gluda? Pamazām, sāku vākt kopā noklīdušās pārdomu lapiņas un mēģināju tās salikt kopā.

Šeit teiktais viss būs patiesība. Mēģināšu atcerēties tos cilvēkus, kuri man palīdzēja un iemācīja saskatīt sauli un dzīves gaišās puses, tāpat kā tos, kuri mani gribēja iemīt zemē, kā zāli, kā nezāli, bet es — kā jau nezāle — spītīgi cēlu un cēlu augšā savu nomocīto un piesmieto galvu. Reizēm pavīd doma, vai tik kāds nelabais netika piedevis manai spītībai vēl lielāku spēku, kā ugunskuram — piemetot kāt jaunus zarus! Man ir teikuši: daudziem dzīve ir bijusi daudz smagāka. Jā, noteikti. Daudziem dzīve ir bijusi kā pasaka. Noteikti, ka tā arī. Bet mana dzīve ir bijusi tāda, kāda tā ir bijusi man — mana dzīve!

Apkārt pelēks miers un klusums. Tikai iekšējs uztraukums nedod miera. Kāpēc tā dauzās sirds? Kāpēc prāts negrib rimt?.

…Dzērves kliedz. Jau kuru dienu dzērves kliedz….Atvadas…. Dzīve pagāja, kā viena vēja plūsma. Bija?...Nebija? Skrandas, kaut kādas atmiņu paliekas… tās lido gaisā, domās. Lido garām… Kaut kas paliek atmiņā, kaut ko pārāk ātri aizpūš garām… Reizēm virpulis atnes atpakaļ kādu atmiņu kripatu un iemet sejā, tad domas atkal jūk un jūk, kā atvarā samestas lapas, laiku pa laikam atnesot kaut ko no sen bijušas pasaules… no sen dzīvotas dzīves. Manas dzīves. Vai patiešām — manas dzīves?

Reizēm pati vairs nevaru saprast, kur sapnis, kur īstenība, reizēm viss sajucis tādā kā miglā, kur viss saplūdis kopā. Šīs būs atmiņas par iekārtu, kura sakropļoja viena cilvēkbērna dzīvi, tāpat, kā daudzu citu dzīves, to cilvēku, kuri bija spiesti dzīvot tajā laikā un bez izvēles. Kuriem neļāva augt un attīstīties kopā ar visu pasauli. Piespieda eksistēt, dziedāt svešas dziesmas un mīlēt svešus dievus… Bet arī to es apzināšos tikai daudzus, daudzus gadus vēlāk.

Mūsu garīgi izvarotā un sakropļotā paaudze…

_BĒRNĪBA

Bija piedzimis bērns, kuram dzīvē veltīgi būs cerēt uz radinieku, vai vispār uz jelkādu palīdzību. Smulīgie un bālie Indriču sētas bērni, kuri izskatījās tāpat kā neauglīgajā zemē augušās puķes un zāle. Bāli, panīkuši…

Cilvēka mūžs, atskatoties uz to no dzīves beigām – šķiet īss mirklis, kas apstājies un kopumā nav nekas īpašs.

Bet tas ir jānodzīvo.

Mīti par paradīzi...par bezrūpīgo bērnību, kurā gribētu, bet nevar atgriezties pat tie, kuriem šī bezrūpība ir bijusi…

Kāds bija manas bērnības mīts?

Nekādas laimes vai viegluma sajūtas… Tikai atmiņu saplosītas lapiņas no tā laika, kad maza biju — līdzīgi kļavu lapām rudenī — tās krīt un krīt, sarkanas, dzeltenas un, dīvaini, pavisam bez krāsas… Satrakojies vējš — laiku pa laikam, atnes kādu lapiņu, ar ierakstītu atmiņu tajā, un iemet dvēselē…

Bērnība mana

Pelēkā mākonī tīta.

Vai bija tur saule,

Vai padebess zila?

Bērnības sapņi

Bija tik lieli, kā

Laime — pēc karsta piena

Saujas, maizītes pilnas.

Laime — tikai pēc viena

Māmiņas glāsta,

Un ilgas pēc drauga-

Maza suņuka smaida.

Bērnība — vietas nav tādas,

Kur atgriezties dvēselei manai.

Tikai meitene maza,

Raudot, skrien dziļi mežā…

Ko es atceros no savas bērnības?

Ļoti maz ko. Gandrīz neko. Dažas nojausmas tajās krītošajās kļavu lapās…. Pirmajos dzīves gados tiku iemesta laukos, tālajā Abrenes pusē. “Grēdiņās”, babiņas mājās. Tagad domāju, cik dīvaini, pat manas dzimtenes vairs nav. Abrenes novada vairs nav Latvijas kartē. Tagad tas pieder svešai tautai. Kāds iztirgoja manas tautas zemi?

Piedzimu gan es Rīgā. Uz turieni manu māti aizdzina apstākļi. Tas vienīgais apstāklis gan biju es, lai vectēvs dusmās nenosistu savu meitu ar visu “bandu bērnu”. Es, tas bandu bērns. Cik gan daudz nācās ciest apsmiekla skolā tās strīpiņas dēļ. Strīpiņa bija dzimšanas apliecībā, tēva vietā un tā mani pavadīja visu turpmāko mūžu.

Tos pašus pirmos sākuma gadus neatceros ļoti vāji. Atmiņas vairāk sāk aust tikai no Siguldas laikiem, kad māte, atkal dzīves un darba meklējumos, nonāca šajā jaukajā, mazajā pilsētiņā.

Nē. Nav tiesa. Kaut ko atceros arī pirms tā laika. Vai tikai sapņoju?

Vilciens

Braukšana ar vilcienu –viena no visspilgtākajām atmiņām no tiem tālajiem laikiem.

Tas bija vilciens, ar kuru mani katru gadu sūtīja no Siguldas, kur dzīvojām pēc Rīgas, uz laukiem pie babiņas. Uz Indriču ciemu. Sūtīja mani māte vasarās daudz kur un viskautkur — kur tik radi, vai pusradi, ņēma pretī. Bet braukšanu ar vilcienu naktīs vienai, pustumšā, svešu ļaužu pārpildītā vagonā — to nevarēju aizmirst. Tieši tā, mani sūtīja. Kā paciņu. Sarunāja ar vagona pavadoni, iesēdināja vilcienā, tad – vajadzīgajā pieturā modināja un izsēdināja laukā. Uz perona sagaidīja kāds tuvinieks.

Siguldā vilciens pienāca ap vienpadsmitiem vai divpadsmitiem vakarā. Galapunktā tas nonāca rītausmā. Sēdēja, vēl pusmiegā, pusnomodā, samiegojies bērns, lai gan gulēšana, sēžot uz sola maliņas, bija visai nosacīta. Vagonā stāvgrūdām bija pilns ar gulošņājošu, staigājošu, krācošu, gremojošu un dzerošu cilvēku figūrām, smakām un izgarojumiem… Pustumsa, puskrēsla… un, stūrītī, ierāvies piec-sešgadīgs mazs sīkaļa. Šausmās sastindzis, kā tāds baiļu pārņemts zaķis, laiku pa laikam, aizsnaužoties, laiku pa laikam, uztrūkstoties no kārtējā trokšņa. Un tā — visu, bez gala garo, nakti.

Atceros vilciena pienākšanas brīdi Siguldā. Pamalē, tur, kur Rīgas puse, tumsa kļuva gaišāka un gaišāka, tad parādījās divi mazi gaismas punktiņi, kas pamazām auga un auga līdz ar manām bailēm. Tad gaisma apžilbināja tā, ka acis bija cieši jo cieši jāaizžmiedz. Gaismai pieaugot, pieauga arī troksnis un milzu, milzu dūmu vāli vēlās pāri mazajai bērna pasaulei, kā no pūķa rīkles pasakās! Tie divi gaismas punkti biedēja un atgādināja tos, kurus mazās acis bija redzējušas kādā tālā bērnības naktī, babiņas mājā, aiz aizputinātā ziemas loga, aiz zedeņu sētas. Vilki — kāds sacīja, jāņem bise, jābiedē projām un jāiet uz kūti — jērus uzmanīt – kāda balss skanēja…

RIEBĪGĀ KLEITA

Vēl viena maza atmiņu skice, no tiem, vilcienā, uz laukiem braukšanas laikiem. Tā bija mana kleita, kuru neesmu aizmirsusi vēl līdz šim brīdim. Vai tādēļ, ka tā bija vienīgā? Vai tādēļ, ka tika uzvilkta tad, kad bija jābrauc un braukt es negribēju? Atceros, kā ienīdu šo braukšanu! Atceros, kā šo kleitu ienīdu. Tā bija strīpaina un kaut kāda auksta: balta strīpa ar sarkanām pumpām un sarkana strīpa ar baltām pumpām. Šūta un pāršūta, stiķēta, pagarināta un visādi mocīta, lai dabūtu mugurā gadiem ejot….briesmīgā bērnības kleita.

LAUKOS

Laukos viss pārmainījās. Tur bija nekontrolēta mežonēna brīvība, jo nevienam, cauru dienu darbos aizņemtajam, lielajam cilvēkam, nebija laika nodarboties ar to skuķi, ka tikai nemaisījās pa kājām. Bet maisījās gan, kur nu bez tā!

“Grēdiņas” atradās kalna galā. Tā bija maza, no baļķiem būvēta ēka. Pagalms, šķūnis un kūtiņa. Babiņas mazais, ar klūgām iežogotais, puķu dārziņš ar neatņemamo, krāšņo fūrmaņrozi un dažām citām puķītēm.

Tālāk, lejā pletās aizaugušas ganības un linu mārki, kuros mērcēja linus.

Melnā strīpa, kas ieplaku pāršķēla uz pusēm, bija dzelzceļa sliežu ceļš. Kā divas čūskas, tas spīdināja saulē savus spožos sānus. Laiku pa laikam pa to, šņākdama un krākdama, dūmu mutuļus pūzdama, aizbrāzās dzīvā čūska — vilciens. Tas bija tas pats „ mans” vilciens. Sevišķi baisi bija tumsā, kad sānos mirguļoja mazi spoži punktiņi, kas mirdzēdami pazuda kaut kur tāluma. Tas bija biedējoši un vilinoši.

Lejā pletās pļavas un labības lauki. Lai nepītos lielajiem pa kājām, mani dzina līdzi lielajiem bērniem uz ganiem.

Tur arī bija jauki.

Neviens tevi, cilvēk, netrenkāja, nevienam tu netraucēji… Varēji gulēt zālītē ar augšā saslietām kājām un vērot mākoņu gubas zilajās debesīs.

Ak, kas tik tur nedzīvoja! Visādi zvēri un briesmoņi un balti eņģeļi, kā babiņas grāmatā, kuru viņa ņēma svētdienās uz baznīcu.

Un, lielais prieks – linu mārki! No sarkanā māla varēja veidot pīlītes, gotiņas un viskautko citu. Tad nolikt saulītē žāvēties. Kad izžuva, varēja taisīt pilis un visu ko, kas tik ienāca prātā!

Otrtā pusē dzelzceļam, pļavas cēlās augstāk un augstāk, līdz apstājās pie citas mājas. Ar tām mani ļoti biedēja. Ja neklausīsi, tad tevi aizvedīs tur, pie tās raganas. Un, tās raganas, dēls esot bijis mans tēvs.

Vēlāk uzzināju, ka mājas saucās „ Upmalas”. Dīvaini, domāju, vai tā var saukt raganu mājas? Varbūt tās raganas tikai izliekas labas un, tāpēc, mājas nosauc labos vārdos, lai ievilinātu kādu mazu bērnu vai, piemēram, manu māti… Jo, kā gan citādi es būtu radusies? Tā prātoju nedaudz vēlāk.

Annele, mana māte, ar Oti — bagāto „ Upmalu” mantinieku, bija pazīstami kopš bērnības kopā govis ganīdami, bet samīlējās vēlāk, arī kopā uz zaļumballēm skraidīdami. Paslepus, jo vecāki neļāva. Kādas tur balles! Agrā rīta gaismā govis jāslauc!

“Upmalās”, tāpat kā “Grēdiņās”, dzīvoja tie paši zemnieki, saimnieki savās mājās. Kārtīgais, taupīgais „ Upmalu” saimnieks ar diviem bērniem, dzīvoja pārticīgi, pat bagāti. Turpretī „ Grēdiņu” saimnieku tuvā un tālā apkaimē sauca par „ pagasta staiguli” … meitu ģēģeri un kā tik vēl ne… Visu naudu notrieca krogā, bet mājās daudzie bērni un mūžīgais trūkums…

Negribēja bagātais saimnieks savam dēlam tādu sievu — no nabagiem, nu — negribēja un viss… bet, izrādās, ka es — tas grēka bērns — jau sevi biju pieteikusi šai pasaulei…

Tāda dīvaina sakritība — vectēvs, katram savam bērnam piedzimstot, iestādīja pa ābelei.

Gadā, kad piedzimu es, manas mātes ābelei pieauga atvase… Vecāmāte, kā nojauzdama, nošūpoja galvu, neko nesakot, tikai smagi nopūtās.

AMIS UN ZIRGI

Kad dzīvoju „ Grēdiņās”, manās labākajās atmiņās palicis suns Amis. Drausmīgākajās atmiņās — vectēva garie jātnieka zābaki un, no ādas sloksnēm pītā, zirga pātaga, kuras cirtienus reizēm dzirdu joprojām. Nu jau tie vairāk jūtami dvēselē.

Kad vectēvs pārradās mājās, tad mana vieta bija virtuvē zem galda, kuram garām staigāja briesmīgie zābaki, gar tiem, vectēva rokas vadīta, locījās pātaga. Švīks — pātaga gar zābaku, švīks — pātaga pa grīdu….Un — nedod Dievs, bija patrāpīties kādam pa rokai, pātaga nešķiroja….

Brīžos, kad mazais, sīkais meitēns nekur nebija atrodams, tad visiem bija skaidrs, kur viņu meklēt — Amja būdā. Tas bija liels melnbalts vilks — nikns ķēdes suns, kuram neviens pieaugušais, bez vajadzības, pat netuvojās. Bet skuķēns katru maizes gabaliņu, ko izdevās sadabūt, iedrupināja bļodiņā ar pienu un stiepa sunim. Pateicībā, dzīvnieks ļāva meitēnam meklēt glābiņu savā būdā un nevienu nelaida klāt. Ja pieaugušajiem vajadzēja dabūt bērnu laukā, tad bija jāsauc, kamēr pamodināja, un skuķēns pats izrāpoja laukā.

Vēl kāda bez gala skaista lapiņa, balta un skaidra, iekrita klēpī.

Tas gan jau no vēlākajām atmiņām par šiem laukos braukšanas laikiem, kad man bija gadu divpadsmit, varbūt.

Siena pļaušanas, žāvēšanas un mājās vešanas laiks.

Tas bija tik ļoti svarīgs lauku cilvēkam, ka pie darba tika likti visi, kas vien daudz maz kustējās.

Arī es. Un ar lielāko prieku atceros šo laiku, jo tiku likta pie siena vešanas darbiem.

Kas mani to iemācīja – neatceros, bet es mācēju apseglot zirgu. Gan kāds pieaugušais uzraudzīja. Tad tika pielikti rati un uz tiem uzlikts papildus rāmis, lai vairāk varētu uzkraut. Tie kļuva par siena vedamiem ratiem. Un sākās lielais piedzīvojums – aizbraukt uz pļavu, kurā rosījās pieaugušie, steidzīgi grābjot sienu kamēr neuznāk lietus. Man tika ar dakšām padotas siena čupas un man tās vajadzēja vienmērīgi izkārtot pa visiem ratiem tā, lai kur nerastos pārsvars un vezums neapgāztos. Un es to mācēju!

Kad vezums bija jau tik liels, ka sāka zvāļoties, kāds uzsauca – pietiek, tad man tika pamesti groži un tagad – tagad es, sēžot šī kalna galā mēģināju aizkļūt līdz pagalmam. Tas nebija nemaz tik vienkārši, jo lauki jau nebija gludi un jātiek pāri grāvmalām un tālāk pa izdangāto ceļu veiksmīgi jānokļūst pagalmā. Ne reizi netiku apgāzusies. Lielie uzslavēja – ir gan gan skuķim dūša!

Vai tā sākās mana lielā un nebeidzamā mīlestība pret dzīvniekiem? Visiem dzīvniekiem.

Eipacelis

Ilgu laiku mana mazā bērna prātu aizņēma „ eipacelis”.

Mana bērnība, kā lupatu deķis, šašūstīta no krāsainām linu lupatiņu skrandiņām –raibām, rūtainām, puķainām — spožu zīda lupatiņu tur neatrast.

Viena tāda skrandiņa, atlidojusi no tās tālās pagājības, negrib un negrib laist mani vaļā. Tā plivinās ap mani, manās domās, rausta un kņudina, un prasās pasaulē.

Un tas bija tā:

Atceros — tikko atvests no Rīgas, tāds mazs bērna gabaliņš, stāvu es kūtiņas durvīs. Tāds knauķa skuķēns — gadi pieci, varbūt, seši… pārbijies no visa, steberē vecaimātei pa pēdām, ieķēries brunču stērbelē, un lūr uz visiem caur pieri ar nodurtu galvu, kā tāds pērnā gada bullēns. Un tā — stāvu kūtiņas durvīs un klausos, jo redzēt jau neko nevar, kūtiņā tāda kā puskrēsla, pustumsa…

Iekšā kaut kas mauro un bauro, blēj un kladzina visādās balsīs. Vecāmāte, kas arī babiņa, apsēdusies uz zema ķeblīša un slauc nešpetno Raibaļu. Jaunā gotiņa tāpat — lūr, neuzticīgi uz visu pasauli. Un dīdās, gatava apgāzt babiņu ar visu slauktuvi turpat siltajos mēslos.

Ieraudzījusi mani, Raibaļa kļūst vēl tramīgāka. Babiņa met man ar roku un sauc: «Ei pa celi! Ei pa celi!»

Es stāvu kā stāvējusi, kā tāds sālsstabs un punktierēju: — nez’kas tas tāds eipacelis ir, un kas man būtu jādara. Te kāda roka saņem mani aiz pleca un pabīda malā, aiz kūtsdurvīm.

Apsēžos sausajos salmos, bet neliek un neliek mani mierā tas eipacelis…

Vakarā, jau gultā aiz babiņas siltās muguras gulēdama, paprasīju — kas tad tas bija, tas “eipacelis”… Atskanēja skaļi, pavisam ne gulētiešanas, smiekli.

Tā arī neuzzinājusi neko, ar Eipaceli pagalvī aizmigu.

Pēc tam vēl ilgi radiņi smējās par mazo meitēnu, kuru babiņa sūtīja –ej pa ceļu, ej pa ceļu — un kurš nezināja, ko ar to iesākt.

Babiņa

Babiņa bija gaišākais, mazo dienu, tēls manās atmiņās. Labdabīgs, cik vien iespējams būt cilvēka bērnam. No pašiem, pašiem matu galiņiem, līdz pat sastrādāto, raupjo pēdu iegrauztajām rētām — viens vienīgs labestības iemiesojums.

Bet bija baismīgais stāsts, ko atceros no stāstiem par vecomāti.

Babiņa, tas ir Paulīne, Paulīne Bizūns vai — Paulīte. Sīka, maza, jaunībā –dikti smuka meita. Pirmā dziedātāja un dancotāja visos saietos.

Vēl atceros, kā babiņa stāstīja par savu māti, kurai bija tik neparasts vārds — Salamona. Tas esot no Bībeles, man teica. Salamona Medne. Tas vārds no mazās, melnās grāmatiņas Bībeles, kuru babiņa svētdienās ņēma līdzi uz baznīcu. Viņai arī esot bijuši deviņi brāļi un māsas. Pēc kāzām vecvecmāte kļuva par Bizūni un piedzima Paulīne.

Cik vien atceros, visā šajā dzimtā, nu pilnīgi visi, bija tie „ ar lielajām rīklēm” — ne tos pārbļaut, ne pārdziedāt un visi spēlēja kādu mūzikas instrumentu — kas nu kuram bija pieejams. No tā ienāca prāta doma – kad diriģents Haralds Mednis, Piebalgas pusē, kas arī vecvecmātes izcelsmes puse, uzlika savai dzimtai pieminekli, tad es nodomāju, iespējams, ka esam vienu radu.

Kādā baznīcas ejamajā reizē, brašulis un meitu mīlētājs Nikolajs bija ieraudzījis, iemīlējies un vedis pie altāra Paulīni.

Tikai neviens jau Paulītei netika pasacījis, ka mācītāja māsai esot sadzīvots bērns ar Nikolaju. Ka esot solījis to meitu precēt, ka pametis… nu — vis’ kaut ko tautā runāja….bet neviens neko nebija pasacījis Paulīnei. Laulību dienā baznīcā esot ieskrējusi satrakojusies meita….kliegusi, lādējusies, nolādējusi….ko tik vēl ne….Esot savākta un aizvesta, bet…. Lāsts” līdz septītajai paaudzei” tika izskanējis baznīcas velvēs….

NEDIENAS

No tās reizes, it kā, esot sākušās nelaimes visā dzimtā. Tā čukstēja sveši, tā sačukstējās radi….Paulīnei bērni dzima un mira, dzima un mira….no visiem izdzīvoja deviņi. Mana māte bija vecākā un pirmais izdzīvojušais bērns. Tā arī pašās beigās visa dzimta pabira, kā zirņi no glāzes…..neturējās kopā, visas ģimenes juka… radi atsvešinājās… Iesākumā vēl aicināja uz bērēm, bet vairs ne uz kāzām, ne kristībām…. Bet tas jau būs daudz vēlāk.

Pēc daudziem gadiem jautāju kādam mācītājam — vai tad iespējams baznīcā nolādēt — uzlikt dzimtai lāstu!? Skumji mācītājs nopūtās: — Jā, ir iespējams gan. Tas bija dienā, kad glabājām brāli. Ar brāli Jāni mēs, reizēm, tikām runājuši par šo tematu — kad viņa dzīvē, kad manā dzīvē, viss juka un bruka, viss tinās mezglos un nevarēja saprast — kur sākums, kur beigas….

Babiņa tekāja un tekāja — gan dziedādama, gan raudādama — kā skudriņa aprūpēdama visu un visus. Babiņa nesacīja neko.

Vectēvs gan saņēma smagu sodu, par saviem ne — darbiem. Reiz, kunga prātā, braucot no darba mājas, sēdēdams savā līnijdroškā –aizmiga un nosala. Zirdziņš attecēja mājas, nostājās pie lieveņa un lielajā salā gaidīja, kamēr kāds iznāks saņemt…

Vectēvs bija ierēdnis Vecumu stacijā un, tajā tāltālajā laikā tas skaitījās smalks amats. Būtu varējuši dzīvot pārticībā, taču — tās krogū iešanas un tās krogus meitas — paņēma, ja nu ne visu, tad lielu daļu algas gan. Babiņa vilka dzīvību sev un bērniem, kā nu mācēja — sēja, pļāva, gotiņas turēja….

Kāzās, kristībās un citos radu godos — tāpat, kā aizvien, bija pirmā dziedātāja.

Par ģimenes lāstu daudz tika klusi čukstēts radu vidū, skaļi neviens to neuzdrošinājās sacīt, baidījās pat pieminēt.

Ko vēl atceros par babiņu? Neko daudz. Babiņa piedzima kā Paulīne Bizūns. Vai lietuviešu asiņu piejaukums? Savukārt, viņai apprecoties ar Nikolaju Koko (a) reviču, palika šis uzvārds, kurš man tik ļoti nepatika. Tātad, es biju Dzintra Regīna Koko (a) reviča. Šo uzvārdu rakstīja, kā kuram labāk patika, ar “a” vai “o” burtu. Kādēļ man divi vārdi? Nedomājot, māte ielika Regīnu vārdā. Bet, viena no mātes māsām, bija Regīna, lai nejauktu abas, tika dots otrs vārds — Dzintra.

Kad vajadzēja saņemt pasi, pēc krievu laika likumiem, nedrīkstēja cilvēkam būt divu vārdu. Ar sarkanu svītru tika svītrots kristītais vārds — Regīna. To atguvu tikai pēc daudziem gadu desmitiem, kad atkal valstī mainījās likumi.

LEĢENDA PAR “TO” OTI

Tieši tā — “tas” Otis. Citādi viņu mūsmājās nesauca. Kā jau laukos, tika rīkoti lieli godi, saiešanas un zaļumballes par godu apkūlībām, apsējībām vai kādam citam tik pat svarīgam notikumam. Citu izpriecu lauku ļaudīm nebija. Nu, kāzas, bēres, kristības, tas jau pats par sevi.

Annele ar Oti zināja viens otru no bērnības, tak jau tālo kaimiņu bērni, bet sāka saieties (tā sauca satikšanos) no kādas zaļumballes. Lielā mīlestība, abiem –pirmā, nu gāja vaļā, kā pavasara palu ūdeņi — bez prāta un domāšanas. Tagad varu pasmieties — tāpēc jau es esmu tāda — bez prāta un domāšanas.

Ota tēvs un māte nepieļāva nekādu pretī runāšanu, bija noskatīta dēlam bagāta kaimiņa meita — un viss tur! Ak, dēls runās pretī!?

Ak — tu uzdrošināsies nepaklausīt, nepakļauties!? Tad nu redzēsi vellu! Tad ej karot– un nodeva vienīgo dēlu vāciešiem leģionā, kur gan viņš nepaguva karot, jo — izbēga un slēpās babiņas mājās, pie manas mātes, siena šķūnī. Laukos grūti ko noslēpt no kaimiņu acīm, to uzzināja arī Ota vecāki. Naids pret manu māti, naids uz dēlu par nepaklausību, bija tik liels, ka — vecāki uzrādīja savu vienīgo dēlu, kā dezertieri, vāciešiem. Tālāk — koncentrācijas nometne. Un vēl tālāk, krievu armijas atbrīvošana no nometnes...bet, kā bijušo vācu armijā iesaukto, izsūtīja uz Sibīriju.

Stāstu un nostāstu no šīs sērijas par tēvu bija bez gala daudz un dažādu, no kuriem neatceros gandrīz neko. Pieņemu to, ko izdevās saklausīt un atcerēties.

Te beidzās stāsts par manu tēvu, sākās mans — beztēva ceļš šajā pasaulē.

Mūsu katra būris veidojas jau agrā bērnībā. Tā saka.

To, cik patiesībā smagas sekas visā manā turpmākajā dzīvē būs atstājis šis mans dzīves periods, to es nevarēju zināt.

_{STARP BĒRNĪBU UN SKOLAS GADIEM}

ATBRĪVOTĀJU IELAS DZĪVE

Juku jukām krīt, plosās un tiek aizpūstas no manu atmiņu koka notrauktās lapu paliekas…

Mani pirmie Siguldas dzīves gadi pagāja Atbrīvotāju ielā 15.

Mīļo tētiņ…

“Mīļo, tētiņ”, draudzenīte Inta sacīja — “gribu krāsainās konfektītes…”.

Vaļēju muti skatījos. Kā tā var teikt uz to milzīgo, ūsaino onkuli, es nošausminājos….. Bet, kad arī mani uzcienāja ar brīnum saldajiem, mazajiem zirnīšiem, kas tik patīkami viļājās pa muti tā, ka bail bija kādu norīt, nodomāju: varbūt, visi onkuļi nav vienādi. Ir arī tādi, kas nekaujas. Ir tādi, kas pērk zirnīšus…

Tai meitenei, laikam, onkulis nebija onkulis, bet bija tēvs. Bet, kas tas ir „ īstais tēvs”? Vai tas, kas vienmēr ir kopā ar draudzeni, viņas mammu, māsām un brāli? Tas, kas nekad neiet projām? Tas, kas nes mājās naudiņu? Pārāk daudz bija jautājumu manai mazajai galvai. Un nevienas atbildes. Kā vienmēr.

To atcerējos, kad biju jau „ liela» un gāju pirmajā klasē, kad stāvēju klases priekšā, kaktā, kur skolotāja bija mani nolikusi. Nesapratu — kāpēc….

Skolotāja bija bērniem likusi pastāstīt par saviem tētiem. Bērni stāstīja — cik liels, labs ir tētis, visu pērk, nemaz nerājas — nu, vienīgi mazliet, kad kāds lielāks nedarbs pastrādāts. Palīdz mammai, paskaidro nesaprotamos skolas mājas darbus…

Bet kad pajautāja man, tad es knibināju kleitiņas malu un klusēju. Es nezināju, ko lai saku. Man to tētu bija daudz, par kuru lai stāsta? Vai tēti bija tie svešie onkuļi, kuri laiku pa laikam apmetās mūsu mazajā dzīvoklītī? Kuriem es tikai maisījos pa kājām un kuri man nekad nepirka krāsainos zirnīšus…

Briesmīgi gan bija tie onkuļi. Varbūt, tikai mani «tēti» dzēra un kāvās? Māte raudāja, kad viņi dzēra un skandalējās….Kad kāds tēvs — onkulis aizgāja, tad māte atkal raudāja.

Tad bija cits onkulis — tēvs, kurus gan es nekad tā nesaucu. Par to vienmēr dabūju kāvienu no mātes. Vienu reizi atceros — stipri gan dabūju. Sēdēju istabas vidū uz grīdas. Spītīgi klusēju, cieši sakniebusi lūpas, lai nebļautu. Māte mani sita ilgi un lika sacīt: «tēvs», kamēr aiz sāpēm jutu, kā sāka tecēt gar kājām silta straumīte. Tik un tā nesaucu to klibo veci par tēvu. Tik un tā!

Pēc tam, radu saietos, māte ilgi smējās un visiem stāstīja par to spītīgo skuķi, kurš sēdēja peļķē, kamēr, vienreiz, kāds radinieks kaut ko viņai tik ļoti uzkliedza, ka no tās reizes māte vairs šo gadījumu nepieminēja. Vai aizmirsa? Es gan nē.

Es nevarēju un nevarēju saprast, par ko viņa mani — tā….

Un tagad — skolotāja — par ko mani — tā….

Svētku skicīte

Torīt ieskrēju pie kaimiņu Intas un — apstājos! Ko tādu nebiju ne redzējusi, ne dzirdējusi….un — kur gan es būtu varējusi redzēt tādus brīnumus…

Inta gulēja gultiņā un smaidīja. Bet tā gultiņa! Tā gultiņa bija apspraudīta ar puķītēm! Ar visām tām puķītēm, kuras auga pļavās aiz mājām.

«Celies nu, Intiņ!», teica viņas mamma un aicināja dzert tēju. Ieraudzījusi manu pārsteigto ģīmīti, viņa sacīja: „ Intai šodien dzimšanas diena!»

Mēs dzērām tēju un ēdām pankūkas. To, ka tēja bez cukura un pankūkas plānas — to jau mēs nemanījām….Mēs svinējām SVETKUS!

Mūsmājās tādu nekad nebija. Man, laikam, arī nebija dzimšanas dienas, tā nodomāju. Bet nebija arī nekādu tur jubileju, ne Ziemassvētku, ne Jaunā gada. Bija iedzeršanas. Jābrauc pie onkuļa Daniēla (tas — mātes brālis), vai pie tantes Monikas (mātes māsa) — tur būs kaut kāda dzeršana… Tusiņš, tagad tā sacītu.

Ar Jaunā gada svinēšanu pirmo reizi sastapos tikai skolas laikā. Tas – pirmajā skolas gadā. Bija liela egle, izsniedza katram bērnam pa dāvanu paciņai. Kā es gaidīju šīs paciņas! Tur iekšā bija viens mandarīns — tas bija kaut kas īpašs un neparasts. Neredzēts! Tur bija cepumu paciņa un konfektītes — tādas, ar bārkstīm un pat viena īpaši garda — saucās šokolāde. Neko tādu, nekad iepriekš nebiju saņēmusi.

Bet dzimšanas un vārda dienas? Par tām es uzzināju, iepazinu un sāku svinēt tikai tad, kad jau mācījos vakara vidusskolā. Klases biedri svinēja.

Cita skicīte

Tāds, nu pavisam neaudzināts, noskrandis, ielas krancītis biju. Dzīvoju savā vaļā un mācīja mani ielas dzīve, pareizāk — cilvēki, kuri gadījās ceļā. Iesprostota uz 24 stundām mazajā dzīvoklītī, kad māte aizbrauca uz Rīgu darbos. Strādāja viņa “uz dzelzceļa”. Kad ārā bija vasara, es meklēju izeju no sprosta, kā tāds dzīvnieciņš, un to atradu.

Ja labi padomā, šī īpašība, meklēt izeju, man ir bijusi, acīm redzot, iedzimta. Cik vien sevi atceros, vienmēr esmu nospraudusi mērķi un uz to gājusi, neskatoties ne uz citu cilvēku neticību, atrunāšanu vai izsmieklu. Kas tas bija — neatlaidība vai spīts? Vai viss kopā?

Mūsu māja atradās netālu no stacijas. Ziemas naktīs, es mēdzu iziet tumsā un doties turp — māti sagaidīt pārbraucam no darba, no Rīgas. Tas varēja būt ap 10—11 vakarā. Kā es zināju laiku? Vai nojautu, vai jau pazinu pulksteni? Neatceros. Tikai skolā gan tad vēl negāju.

To atminos, ka ziemas mētelīša man nebija. To vienmēr lūdzos no Ņinas. Labi, ja ceļā negadījās viņas māte, kura, ieraugot mani, kliedza: “Položi na mesto paļto!” Bet es, galvu ierāvusi kārnajos pleciņos, stāvēju nekustīgi, kamēr briesmas aizgāja tālāk un tad, cik spēka, bailēs drebot, skrēju uz staciju.

Gadījās arī brīnumi. Redzēju kaimiņu krievu meitenei Ariadnai lelli — princesi, kurai bail bija pat pieskarties un man to arī neviens nebūtu ļāvis. Ariadnas tēvs – krievu virsnieks, esot atvedis no citām zemēm. Viņas ar māti te dzīvoja arī tikai vasarās. Atpūtnieces.

Puišeļiem bija pa kādai mašīnītei vai pa kokā izdrāztam zaldātiņam….man — nekā. Nekad, nevienas rotaļlietas, nevienas lellītes. Kā es par tām sapņoju!

Toties, draudzenes Intas lielā māsa Maiga mums taisīja savas lelles. Tās gan bija tikai leļļu galviņas, vai vēl pareizāk – ja mēs ļoti, ļoti lūdzām, Maiga uz baltajām, izlietotajām olu čaumalām prata uzzīmēt tik skaistas sejiņas, kādas es, savu mazo mūžu, nebiju redzējusi. Tās tad arī bija mūsu princeses.

Ņinka

Atradu iespēju uzrāpties uz virtuves galda, atvērt mazo mansarda lodziņu, uzrāpties uz slīpā jumta. Tad — nošļūkt pa to līdz blakus dzīvokļa verandas logiem, kuriem bija lielas dzegas, tādas, ka turoties pie loga rāmjiem, un, uzmanīgi liekot pēdu pie pēdas, varēja iekļūt kaimiņu Ņinkas dzīvoklī, bet no tā — ārā! Brīvībā! Joņošana pa pļavām un dārziem… Ja palika pavisam slikti no bada, tad varēja, pa kluso, ielīst kādā dārzā un noraut kādu gurķi, kādu ābolu vai burkānu…. Varēja dauzīties ar kaimiņu bērniem, ar to pašu Ņinku un viņas pieciem brāļiem un māsām, uz nebēdu.

Ņinas māte, kopā ar krievu armiju, bija ieklīdusi šeit un, kā daudzbērnu mātei, viņai tika iedots šis dzīvoklis. Nelielā privātmāja bija sadalīta dzīvokļos, tās īpašnieki esot palikuši Sibīrijā. Pirmo reizi dzirdēju šo vārdu, kuru visi, nezin’ kāpēc, izrunāja čukstus. Arī šī ģimene dzīvoja pusbadā un ēda to pašu–neko, bet dalījās arī ar mani rupjās maizes gabaliņā, iemērcētā eļļā, apkaisītā ar sāli. Viņu tēvs bija palicis karā. Mans mazais prāts netika galā ar domu par to, kā tā — vieni bija palikuši kaut kādā Sibīrijā, lai gan māja tukša stāvēja tepat. Citi — palikuši karā, bet bērni te, vieni ar mammu.

Mana problēma bija — kā tikt atpakaļ iekšā dzīvoklī. Lai gan, arī par to nebija bēdu — gan kāds atradīs — vai nu zem ogu krūma, vai puķu dobē, vai pie kāda kaimiņa….

Gadījās skumji brīži, kad apsmēja, kad meta ar akmeņiem, kad dzina projām….bet, kā jau tāds kucēns, kas cilvēkos saskatīja tikai draugus — arī es luncināju asti un, pēc notrauktās asaras — atkal skrēju līdzi baram, neņemot neko ļaunā.

Sētā auga vecs ķiršu koks ar resnu, zemu noliekušos zaru, kuru mēs, bērni, izmantojām, lai sacenstos, kurš mācēs apmest kūleni ap to. Roķeles zaru jau bija nopulējušas gluži spožu un grūti bija to saturēt mazajās plaukstās, bet –ne jau nu es būšu tā bailīgā….drosmīgi ieķēros zarā un metu kūleni! Atskanēja skaļi smiekli, izsmiekls, bļaušana un ķērkšana….par ko gan — kūlenis man, taču, bija izdevies — vai nebija… Bet nebija biksīšu, biju parādījusi bērniem savu pliko dupsi. Asāks par kāvienu bija izsmiekls… jānolien zirņu dobē, jāizraud sāpe — ne jau pirmo reizi….

BLITES KUNDZE

Vēl viena no siltākajām, mana Siguldas perioda, atmiņām ir — Blites kundze. Atmiņā tikai gaišs tēls un balta māja, kas smaržoja pēc balta, silta piena. Nevienu apkārtnē nesauca par kundzi, visi bija biedri, radi vai draugi. Bet viņa — nē! Viņa bija Blites kundze. Nesapratu, kāpēc. Nevienam nejautāju un neviens par to tāpat nebūtu runājis. Dzirdēju tikai tādus nesaprotamus vārdus, kā “represētā”, izsūtītā, atņemtā māja… Visi tikai čukstēja un čukstēja. Tas, laikam, bija “briesmīgo noslēpumu” laiks, par kuriem es vēl nezināju gluži neko un uzzināju tikai maz pamazām – laikam ejot.

Blites kundzes māja atradās tajā pašā Atbrīvotāju ielā. Tagad viņai piederēja tikai mazs, dzīvoklītis otrajā stāvā. Uz to veda baltas kāpnes. Arī durvis un virtuvīte bija baltas. Kaut ko tādu nebiju redzējusi. Vienmēr bija tik laipna pret mani, aicināja augšā un cienāja ar karstu pienu no pienbaltām krūzītēm. Krūzītes bija tādas ka savītas, kā sapītas un tām cauri spīdēja gaisma… Jau pieaugušajā dzīvē, neesmu nekad tās aizmirsusi, mans skaistuma un mājīguma etalons daudzus gadus bija šīs baltās, savītās krūzītes un karsts piens. Vārītā piena smarža atnāk pie manis, katrreiz, kad atceros Blites kundzi un bērnību.

To īpašo mīlestību, laipnību, iecietību pret mani — tādu ielas bērnu….nevarēju izskaidrot… bet es vienmēr būšu pateicīga tev, par šīm atmiņām, Baltā Blites kundze!

Pirmā LELLE UN PIRMĀ GRĀMATA

Tajā vasarā, pirmsskolas vasarā, kad man jau bija septiņi gadi, es saņēmu divas dāvanas. Pirmās, savā mūžā. Atmiņās, man tās ir līdzās joprojām. Māte uzdāvināja pirmo, un vienīgo, lelli un, pirmo un vienīgo, grāmatu!

Lelle! Tā šķita skaistāka pat par Ariadnes princesi, kaut gan kaimiņiene nīgri savieba ģīmīti un sacīja: lupatu lelle! Nu, un tad, ka lupatu! Toties skaista! Toties — mana! Es nosaucu to par Smaidu. Smaidai, galviņa ar četriem caurumiņiem, bija piešūta pie rozā auduma rumpīša, toties — ai, kādas bizes viņai bija! Zelta! Divas sapītas pīnes ar sārtām lentām un mugurā — latviešu tautas tērps. Galvā kronis! Teicu, ja man reiz būs meita — viņai vārds būs tikai un vienīgi –Smaida.

Ak, bērnība!

Un grāmata! Piespiedu pie krūtīm un cieši turēju! Naktīs liku zem spilvena! Tā saucās „ Nezinīša piedzīvojumi”. Mana pirmā grāmata, kurai katra lapiņa bija vai „ apsūkata”, tas ir — zināma no galvas. Kas par bildēm tajā bija!!!!

Cik liela sāpe bija tad — kad iznāca grāmatiņas otrā daļa

«Nezinītis Saules pilsetā», to vairs man nenopirka, lai kā lūdzos! Izlasīju skolas bibliotēkā, bet nopirku tad, kad jau biju liela. Vienkārši — nopirku. Manas bērnības grāmata.

Kad mamma, laiku pa laikam, taisījās uz balli, tad tas bija pavisam briesmīgi! To nevarēja zināt, to varēja nojaust. Visu dienu noslēpumaini čuksti ar kaimiņieni, paslepus skatieni manā virzienā, vai nedzirdēšu…. Daudz ko nedzirdēju, vēl mazāk ko sapratu, bet — nojautu gan….gaisā vēdīja nepatikšanas. Apsolījusi man, ka nekur neies, māte apgūlās blakus, lai tad, kad aizmiegu — aizlavītos projām. Pamodusies nakts vidū, biju atkal viena. Tumšā, aukstā istabā — viena.

BĒRNUDĀRZĀ

Tā jau nebija, ka māte mani nebūtu gribējusi atdot kādā audzināšanas iestādē. Bija tādi bērnu dārziņi, kuros varēja nodot bērnu uz veselu nedēļu, lai mātes varētu brīvi celt padomju iekārtu. Tās bija tādas kā bērnu audzināšanas iestādes, kur baroja, guldīja un cēla augšā pēc signāla….kur apkārt bija svešas dusmīgas tantes un kauslīgi bērni, kas visu centās atņemt… tur bija visiem reizē jāceļās, jāguļas, jāēd un jāspēlējas — gribi to vai nē.

Mani, tikko no laukiem atvestu mežonēnu, kurš baidījās no visa un visiem –nebija iespējams noturēt svešajā vietā. Es plēsos, skrāpējos un neklausīju. Sigulda tagad ir kļuvusi par skaistu kūrorta pilsētu, bet tad — tā bija maza lauku pilsētiņa, iespiesta starp Gaujas senleju un dzelzceļa sliedēm. Vienā pilsētiņas galā bija bērnu dārzs, bet otrā — mūsu mājas un pa vidu — stacija. Tiklīdz audzinātāja nemanīja, tā tas mežonīgais skuķis, pa caurumu sētā un — projām bija.

Cilvēki esot stāstījuši redzam — maza knīpa iet viena pa dzelzceļa sliedēm…. Un, ja nu vilciens…. Bet, cita ceļa uz mājam tā knīpa nemaz nezināja.

Reiz, audzinātājas mani tika noķērušas un par sodu, iespundējušas tumšajā patrepē pie spaiņiem, slotām, tarakāniem, zirnekļiem un visādas drazas. Kad māte atnāca man pakaļ, tad ieraudzīja zili zaļu noziestu bērnu no galvas līdz kājām. Audzinātājas kliedza: tas bērns ir traks, viņam ir kašķis! Bet bērnam, uz visa sīkā ķermenīša, bija parādījušies izsitumi — uz nervu pamata, no pārbīļa. Aukles tika noziedušas sarkanos izsitumus ar briljantzaļo ziedi.

Beidzās mans bērnudārzs un sākās nosacītā brīvība. Daļējā ieslodzījumā uz 24 stundām (mātes darba laiks), bet tā bija mana brīvība.

Tā turpinājās līdz skolā iešanas laikam.